Cien., vecāki!

Maksa par bērnu ēdināšanas pakalpojumu sniegšanu izglītības iestādē vecākiem jāveic savlaicīgi par tekošo mēnesi pēc kvīts – paziņojuma saņemšanas līdz 20.datumam, maksājumā norādot iestādes nosaukumu, bērna vārdu, uzvārdu, personas kodu, apmaksājamo summu, mēnesi, par kuru maksā. 

Grupās bērniem vecumā no 1,5 līdz 2 gadiem ēdināšanas maksa - 2,43 eiro apmērā (vecāki maksa - 2,14 eiro un pašvaldības līdzfinansējums - 0,29 eiro). Savukārt bērniem vecumā no 3 līdz 6 gadiem ēdināšanas maksa - 2,86 eiro (vecāki maksa - 2,57 eiro un pašvaldības līdzfinansējums - 0,29 eiro).

Lai saņemtu pašvaldības līdzfinansējumu, bērnam un vismaz vienam vecākam jābūt deklarētam Liepājas pilsētas pašvaldības administratīvajā teritorijā.

Ja vecāks dažādu, no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ līdz noteiktam datumam nevar norēķināties par bērna ēdināšanu, viņš raksta vadītājai iesniegumu, kurā vienojas par apmaksas pagarinājuma datumu. 

 

Neskaidrību gadījumā lūdzu sazināties ar:

• grupas skolotājam;
• lietvedi, vadītāju (tel.63436131, e-pasts: mazulitis@liepaja.edu.lv);
• Izglītības pārvaldes vecāko grāmatvedi par vecāku maksas norēķiniem Marinu Mihailovu (tel. 63489138, e-pasts: marina.mihailova@liepaja.edu.lv).

 

Par sociālo dienestu un pakalpojuma sniedzēju darba organizēšanu vardarbības ģimenē mazināšanu 

Ārkārtas situācijas laikā, kad cilvēkiem ir ierobežotas pārvietošanās iespējas, ir riski, ka pasliktināsies ekonomiskā situācija, mainās daudzu cilvēku ikdienas ritms un  pieaug trauksme, palielinās arī vardarbības ģimenē izplatības risks. Daudzās ģimenēs var saasināties konflikti – starp vecākiem un bērniem, starp dzīvesbiedriem, pret vecākā gadagājuma ģimenes locekļiem. Cilvēki, kuri jau līdz šim cietuši no vardarbības ģimenē, tagad daudz ilgāk atrodas vienās telpās ar vardarbības veicēju, tādēļ vardarbības veicējs labāk var kontrolēt upuri, viņa ikdienas gaitas, telefona zvanus, kā arī traucēt saziņai ar atbalsta dienestiem.

Šajos apstākļos speciālistu darbs neapstājas. Ir īpaši nozīmīgi cietušajam radīt sajūtu, ka viņš nav viens un ka vardarbības veicējs nevar notiekošo noslēpt no līdzcilvēkiem.

Ir svarīgi lēmumus par pakalpojumu piešķiršanu cietušajiem pieņemt pēc iespējas ātrāk un piedāvāt iespējas saņemt pakalpojumus (t.sk. attālināti). Vienlaikus arī vardarbību veikušām personām ir būtiski piedāvāt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu vardarbīgas uzvedības mazināšanai (pakalpojumi). Tāpat svarīgi ir informēt iedzīvotājus par pašvaldībā pieejamo palīdzību.

 

Informēšana

Pašvaldības sociālais dienests (dienests) informē iedzīvotājus par iespējām saņemt pakalpojumus, izmantojot dažādus informācijas kanālus, piemēram, informatīva lapa pie dienesta ieejas, dienesta vai pašvaldības mājas lapa, sociālo tīklu konti.

!!! Dienestam ir jāpārliecinās, ka pašvaldības un/ vai Valsts policijai ir pieejama informācija par iespējām saņemt pakalpojumus, ko var rakstveidā iedot no vardarbības cietušajai personai un vardarbību veikušajai personai.

 

Lēmumu pieņemšana

Iesniegumu par pakalpojuma saņemšanu persona iesniedz rakstveidā. Ārkārtējās situācijas laikā dienests atsevišķos gadījumos var pieņemt telefonisku lūgumu saņemt pakalpojumu, ja dienestam ir iespējas identificēt iesniedzēju un viņa izteikto prasījumu. 

Dienests nodrošina iespēju rakstiski (elektroniski vai organizējot drošu dokumentu iesniegšanas vietu, piemēram, slēgta korespondences kastīte ārpus dienesta telpām) iesniegt iesniegumus un pieprasīt pakalpojumus. Informāciju, lai izvērtētu pakalpojumu sniegšanas nepieciešamību, dienests var iegūt telefoniski, e-pastā vai izmantojot citas attālinātas saziņas iespējas ar personu.

!!! Pakalpojuma sniegšana ir jāuzsāk maksimāli ātri, tāpēc lēmums par pakalpojuma piešķiršanu jāpieņem pēc iespējas īsākā laikā!

 

Pakalpojuma sniegšana

Ārkārtējās situācijas laikā pakalpojumi primāri tiek sniegti attālināti.

!!! Dienestam ieteicams aptaujāt pakalpojuma sniedzējus un aktualizēt informāciju par to, kādus pakalpojuma sniegšanas veidus tie izmanto.

Attālināti sniegtiem pakalpojumiem jāveicina plānotā rezultāta sasniegšana. Pakalpojumi attālināti tiek sniegti, vienojoties ar klientu par vēlamo pakalpojuma sniegšanas veidu (telefoniski, izmatojot tehnoloģiju piedāvātās iespējas - WhatsApp, Skype u.c.). Pakalpojumu sniedzēju darbs ar klientu fiksējams klienta lietā dienestā un pakalpojuma sniedzēja dokumentācijā, izdarot atzīmi, ka pakalpojums sniegts attālināti.

!!! Klātienē pakalpojumus dzīvesvietā sniedz, kad pakalpojumus nav iespējams sniegt attālināti.

Klātienē sociālo pakalpojumu sniegšana klientam pieļaujama, ja individuāli izvērtēta nepieciešamība pakalpojumu nodrošināt nekavējoties, ir iespēja garantēt drošību, kā arī pieejami pakalpojuma sniegšanai nepieciešamie resursi.

Sociālās rehabilitācijas pakalpojumus ar izmitināšanu vardarbībā cietušām personām (gan bērniem, gan pieaugušām personām) turpina sniegt krīzes centros.

!!! Pēc pakalpojuma piešķiršanas dienestam un pakalpojuma sniedzējam ieteicams pārliecināties, ka cietusī persona var saņemt pakalpojumu attālināti, jo būs gadījumi, kad vardarbības veicējs tam traucēs.

Papildus resurss ir Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” psihologi, kas telefoniski sniedz krīzes intervenci gan no vardarbības cietušai, gan vardarbību veikušai personai un nodrošina emocionālu atbalstu. Šo resursu var izmantot, pirms tiek piešķirts pakalpojums vai kombinējot abus.

Starpinstitucionāla sadarbība

Ārkārtas situācijā ir īpaši svarīga iesaistīto institūciju sadarbība un regulāra informācijas apmaiņa.

!!! Valsts un pašvaldības policijai saglabājas tiesības pieņemt lēmumu par vardarbību veikušas personas nošķiršanu, un var būt gadījumi, kad nošķirtajai personai būs nepieciešama pašizolācijas vieta. Šādu pašizolācijas vietu atbilstoši likumā “Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību” noteiktajam iespēju robežās nodrošina pašvaldība.

Darba ar sarežģītiem vardarbības gadījumiem efektivizēšanai dienests var iniciēt un organizēt starpinstitucionālas sadarbības grupas. Arī šis darbs var notikt attālināti.  

 

Papildus atbalsta iespējas

Latvijas Bērnu fonds un pašvaldībā esošie krīzes centri turpina sniegt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu vardarbībā cietušām personām ar izmitināšanu un dzīvesvietā.

Biedrība “Centrs Marta” pakalpojumus nodrošina attālināti.

Tālr. 67378539, centrs@marta.lv; Liepājas filiāles tālr. 29 195 442.

SIA “Mācību centrs MKB” attālināti sniedz individuālās konsultācijas vardarbību veikušām personām vardarbības uzvedības mazināšanai. Tālr. 29 419 787.

Krīžu un konsultācijucentrs “Skalbes” telefoniski nodrošina krīzes intervenci un atbalstu.

Diennakts krīzes tālruņi: 67 222 922 (LMT), 27 722 292 (Bite)[1];

bezmaksas Cietušo atbalsta tālrunis 116006[2].

Mājaslapā www.cietusajiem.lv ir tiešsaistes čata iespējas.

 

Hepatīts ir aknu iekaisums. Aknas ir lielākais dziedzeris, kas organismā nodrošina vairākas vitāli svarīgās funkcijas, kuras iekaisuma (hepatīta) rezultātā tiek traucētas. Hepatītam ir dažādi cēloņi, t.sk. vīrusi. A hepatīts (agrāk pazīstams kā Botkina slimība) ir akūta infekcijas aknu slimība, ko izraisa A hepatīta vīruss.

 

A hepatīta vīruss viegli izplatās, ja netiek ievērota personīgā higiēna. Ja tiek piesārņots ūdens vai pārtikas produkti, var izcelties slimības uzliesmojumi ar lielu saslimušo skaitu. Bieži grupveida saslimšanas gadījumi tiek novēroti ģimenēs un bērnu izglītības iestādēs (tādēļ A hepatīts dažreiz tiek saukts par „netīro roku slimību”).

 

Bērnu izglītošana ir svarīgs A hepatīta un citu slimību profilakses veids!

Vecākiem ieteicams izglītot bērnus par personīgās higiēnas jautājumiem, kas uzskatāmi par A hepatīta un citu infekcijas slimību nespecifisku profilaksi:

• pārliecināties, ka bērni pareizi un rūpīgi mazgā rokas;
• ja rokas nav mazgātas, izvairīties no pieskaršanās acīm, degunam un mutei;
• iemācīt bērniem neēst pārtikas produktus, iepriekš nenomazgājot rokas, kā arī nebāzt mutē rotaļlietas, pirkstus, zīmuļus un citus priekšmetus, jo uz tiem var būt infekcijas izraisītāji;
• nelietot kopīgus traukus - glāzes, karotes u.c.;
• lietot uzturā tikai drošu dzeramo ūdeni;
• nedzert ūdeni no krāna, jo krāna virsma var būt piesārņota;
• nelietot uzturā nemazgātus augļus, ogas un dārzeņus;
• nepeldēties ūdenskrātuvēs, kas nav šim mērķim paredzētas vai, ja rodas šaubas par ūdens kvalitāti.
• peldēšanās laikā nenorīt ūdeni un nemērcēt seju.

 

Papildu informācija par A hepatītu un tā profilaksi ir pieejama SPKC mājaslapā:

https://www.spkc.gov.lv/lv/tavai-veselibai/infekcijas-slimibas/apraksti/a-hepatits/

Vecākiem dažkārt var būt grūti saprast, kā motivēt savu bērnu veikt kādu uzdevumu, piemēram, izpildīt mājas darbus vai gūt sportiskus sasniegumus. Šajā ziņā svarīgs ir līdzsvars – atvase ir gan jāslavē, gan nepieciešamības gadījumā – jākritizē. Pētījumi liecina, ka bērni normāli uztver vecāku kritiku, ja līdztekus tai saņem arī uzslavas. Zinātnieki konstatējuši, ka visiedarbīgākā uzslavu un kritikas attiecība ir 2 pret 1. Lūk, trīs padomi, kā ar uzslavām panākt vislabāko rezultātu, vēsta vietne “Psychologytoday.com”.

1.Pārmērīga slavēšana bērnam var nākt par sliktu

Pārmērīgas uzslavas, izmantojot tādus vārdus kā, piemēram, „neticami labs” vai „perfekts”, bieži vien tiek teiktas bērniem ar zemu pašnovērtējumu. Šādi mēs cenšamies vairot viņu pašpārliecinātību, taču tas var izraisīt pretēju efektu. Bērni ar zemu pašapziņu pierod pie pārliecīgas slavēšanas, tāpēc izvēlēsies veikt vieglākus uzdevumus, lai tikai nepiedzīvotu neveiksmi. Tādējādi mēs izdarām bērniem lāča pakalpojumu, jo pārmērīgas uzslavas patiesībā var atturēt viņus no centieniem pamēģināt jaunas lietas un papūlēties tikt galā ar jauniem izaicinājumiem.

2.Uzslavē centienus, nevis bērna personiskās īpašības

Tā vietā, lai teiktu „Tu esi lielisks!”, saki „Tu paveici labu darbu!”. Var šķist, ka starp šiem diviem uzslavēšanas veidiem nav īpašas atšķirības, taču tiem var būt liela ietekme uz bērna pašapziņu. Kad mēs slavējam bērna personiskās īpašības, viņi tās sasaista ar pašvērtējumu un neveiksmes gadījumā var noprast, ka viņi paši ir nevērtīgi. Taču – kad mēs uzteicam bērnus par viņu centieniem, viņi tiecas neveiksmi uzskatīt par pagaidu parādību vai iemeslu nepietiekamiem pūliņiem, nevis kā sava rakstura negatīvu iezīmi.

3. Uzteic procesu, nevis bērna personību

Tā vietā, lai teiktu „Tu esi tik gudrs!”, saki – „Tu tik centīgi strādāji pie šī uzdevuma!”. Ja uzteiksi paša bērna personību, viņš var noprast, ka viņam nav jāturpina cītīgi darboties, jo viņš jau ir paveicis lielisku darbu. Savukārt – ja uzslavēsi procesu, tas mudinās tavu atvasi turpināt centienus, lai gūtu jaunus panākumus. Čikāgas un Stenforda universitātes zinātnieki atklājuši, ka tam, kā mēs slavējam savus bērnus, var būt ilgtermiņa efekts. Viņi pētīja bērnus, kas tikko sākuši staigāt, līdz brīdim, kamēr viņiem apritēja astoņi gadi. Tie bērni, kuri saņēma uzslavas par procesu ne tikai labāk spēja izpildīt sarežģītus uzdevumus, bet arī bija pārliecināti, ka spēj mainīt rezultātu, pieliekot lielākas pūles.

Raksta avots : http://www.la.lv/top-3-padomi-ka-pareizi-uzslavet-savu-bernu/  

Tās nepieciešamas jebkurā ģimenē, īpaši tad, ja bērni ir pietiekoši lieli.

Apspriedes ir demokrātiska iespēja visiem ģimenes locekļiem izteikties katram svarīgos jautājumos.

Tās ģimeni

• tuvina,
• veicina bērnos atbildības sajūtas veidošanos par pašu pieņemtajiem lēmumiem,
• rāda bērniem piemēru kā risināt problēmas.

Ja bērni paši būs piedalījušies problēmu apspriešanā, viņi ar citādu atbildības sajūtu izturēsies pret to darāmo, ko no viņiem gaida pārējie ģimenes locekļi.

Ģimenes apspriedē ļoti vēlama bērnu paslavēšana par labi padarītajiem darbiem.

Problēmgadījumos bērniem dažkārt pietiek jau ar  to vien, ka viņus uzklausa.

 

Izmantotā literatūra. Anita Vecgrāve ,,Kā man saprast savu bērnu”.

 

Bērniem gribas būt kopā ar visu ģimeni arī vakarā. Viņi vēlas piedalīties visā, kas tad ģimenē notiek. Tāpēc nevēlēšanās iet laikā gulēt ir ļoti raksturīga  parādība. Ja ģimenē valda stingrs dienas režīms, tad vecākiem šo problēmu atrisināt ir vieglāk.

Praktisks padoms

Maziem bērniem ir jāzina: gulēt jāiet, piemēram, plkst. 21.00. Pirms tam: jāsakārto savas mantas, tad – mazgāšanās, pasaciņa un gulta. Lielākiem bērniem  var ļaut izvēlēties, vai viņi dosies gulēt 21.00 vai 21.15. Pats izvēlējies, tātad – pie tā arī paliekam.

Neiedami laikā gulēt, bērni reizēm cenšas paplašināt atļautās robežas, cīnās par lielāku varu ģimenē.

Izmantotā literatūra. Anita Vecgrāve ,,Kā man saprast savu bērnu”.

Tieksmi izrīkot pārējos var zināmā mērā uzskatīt par bērna temperamenta izpausmi. Kautrīgs, līdzsvaroti mierīgs bērns parasti necenšas citus pakļaut. Toties dzīvīgiem un atraisītiem bērniem tāda tieksme ir diezgan raksturīga. Viņiem piemīt ideju pārpilnība un pāri plūstoša enerģija. Aktīvus bērnus interesē ne tik daudz savas gribas uzspiešana rotaļdraugiem, cik vēlēšanās uzņemties vadību.

Valdonīgie bērni ir nevis līderi, bet situāciju noteicēji. Tie grib lai viss notiktu tikai pēc viņu prāta, uzskatot, uzskatot, ka viņiem vienmēr taisnība. Viņi diktē savus spēles noteikumus, maina tos, ja jūt, ka draud neveiksme, nereti pat norāda, kas pārējiem bērniem jādara un jāsaka. Valdonīgie bērni labprāt izvēlas gados jaunākos rotaļdraugus tā vienkāršā iemesla dēļ, ko tos vieglāk komandēt. Tomēr pārējie bērni nereti atsakās ar mazajiem despotiem rotaļāties, tos no savas vides izstumjot. Lai atgūtu savas pozīcijas, atraidītais mēģina piedzīvoto neveiksmi kompensēt un kļūt vēl valdonīgāks.

Pedagogu un vecāku centieni šo komandēšanu ierobežot bieži ir neefektīvi. Pieaugušiem vajadzētu saprast, ka vēlēšanās citus izrīkot bērna uztverē nesaraujami saistīta ar zemu pašvērtējumu. Ieteicams priekšplānā izvirzīt personības spēcīgākās puses un varēšanu, tādējādi virzot viņu no nemitīgas vēlmes kontrolēt pārējos.

Sākumā varētu mudināt bērnu kļūt atklātam.

Ieteikumi sarunām ar bērnu.

• Es ievēroju, cik ļoti  tevi sarūgtināja pārējo bērnu atteikšanās tevi paklausīt. Aprunāsimies, kāpēc tas tā notika!
• Iedomājies, kā tu justos, ja kāds cits grasītos ar varu uzspiest tev savu gribu.
• Padomā, kā jutās tavs draugs, kad tu viņam sacīji, ka nerotaļāsies, pirms viņš  nepieņems tavus noteikumus?
• Vai tu sev gribētu tādu rotaļbiedru, kurš tevi vienmēr tikai izrīkotu, uzstājot, ka visam jānotiek tikai pēc viņa prāta? Nē? Baidos, ka tavi draugi patiešām vairs nevēlēsies ar tevi kopā rotaļāties, ja tu vienmēr uzspiedīsi savu gribu.
• Es redzēju, ka tu piekriti spēlēt mazo māsiņu (brālīti), lai gan gribēji būt mamma (tētis). Esmu lepna par tevi, ka tu šoreiz ļāvi būt noteicējiem arī citiem bērniem.
• Es redzēju, ka šoreiz sadalot lomas, tu skaitīji skaitāmpantu. Tu darīji pareizi, jo savu reizi ikvienam jāatdod iespēja kļūt par rotaļu vadītāju.
• Piekāpies! Valdonīgi draugi nevienam nepatīk. Pirmkārt, šāds apgalvojums ne vienmēr ir patiess, jo dažiem bērniem patīk pakļauties citu vadībai. Otrkārt, vecākiem nevajadzētu iedvest bērniem domu, ka dzīvē galvenais ir izpatikšana citiem.

Izmantotā literatūra. D. Kājiņa, I. Aunīte. Kā saprast bērnu.

Vienmēr cits par citu sūdzas bērni līdz sešu gadu vecumam. Bērni, kuri raduši cits citu nosūdzēt, vecāku aizrādījumu saņem reti, lai gan nosūdzēšana parasti netiek atbalstīta.

Šķiet, ka vecākiem pret sūdzmaņu sniegto  informāciju nekas nav iebilstams. Viņiem parasti nepatīk sūdzētāja pašmotivācija šādai  rīcībai, jo vairumā gadījumu bērni sūdzas tāpēc, lai sagādātu nepatikšanas brāļiem, māsām, citiem bērniem un tamlīdzīgi.

Ieteikumi sarunām ar bērnu.

• Es zinu, ka tu man katrā izdevīgā gadījumā labprāt gribi pastāstīt, ko tavs brālis dara tā, kā nevajadzētu. Turpmāk es gribu tevi lūgt man par to stāstīt tikai tad, ja kāds viņam dara pāri vai ja tavam brālim draud briesmas.
• Man nepatīk, ka tu par savu māsu sūdzies tikai tāpēc vien, lai sagādātu viņam nepatikšanas.
• Ja tu neesi īsti pārliecināts, vai vajadzētu stāstīt, tad labāk nestāsti.
• Ja tu man par citiem bērniem pastāstīsi ko tādu, kas, manuprāt, uz tevi ne mazākā mērā neattiecas, es tev pateikšu paldies, bet šajā norisē neiejaukšos.
• Tu tikko kā nosūdzēji savu brāli, pasakot man, ka viņš savu siermaizi izbaroja sunim. Kāpēc tu tā darīji?
• Paldies par brīdinājumu, ka brālis devies laivu braucienā bez glābšanas vestes. Tas var apdraudēt viņa dzīvību.

Izmantotā literatūra. D. Kājiņa, I. Aunīte. Kā saprast bērnu.

Pie atbildības, kārtības bērns jāradina. Atbildība nav instinkts, to bērns apgūst pakāpeniski, un arī savākt mantas bērnam ir jāiemāca.

• Labi palīdz teicieni: ,,Tiklīdz sakārtosi mantas, mēs iesim un darīsim to un to.....”
• Nerunājiet aizvainošā tonī, īpaši uzsverot to, ka bērnam ir jāpakļaujas. Gluži vienkārši – jūsu nostāja ir tāda, ka savāktas mantas ir kārtība, kurai pakļaujas visi.
• Nevāciet mantas bērna vietā.
• ,,Stiprākais teikums” šajā situācijā varētu būt aptuveni šāds: ,,Ja nesavāksi mantas tu, es savākšu, bet tu šīs rotaļlietas dabūsi pēc nedēļas."

Speciālisti uzskata, ka līdz divu gadu vecuma bērnam jāizraisa interese sākt kārtot mantas un tas jādara  kopā ar pieaugušo, no četriem gadiem bērns var veikt vienkāršus uzdevumus pēc pieaugušā norādījuma, bet pieaugušajam jābūt blakus un jāatbalsta. Pēc sešiem, septiņiem gadiem bērns var patstāvīgi veikt nelielus uzdevumus un sākt kārtot savu istabu.

Lai jums izdodas!

Izmantotā literatūra. A.Vecgrāve. Kā man saprast savu bērnu.

Многие родители задаются вопросом, как привить ребенку осознание того, что у него есть свои какие-то определенные домашние обязанности. И как сделать так, чтобы он делал это без всякого напоминания и с удовольствием. Это крайне важно, ведь выполнение этих обязанностей очень помогает ребенку ощутить свою собственную значимость в семье. Это развивает в ребенке чувство ответственности. Все мы знаем, что маленькие детки очень любят помогать родителям по дому, но вот большим это совсем не нравиться. Давайте более подробно поговорим о том, какие именно должны быть обязанности у ребенка в определенном возрасте.

1. Дети от двух до трех лет.

Дети в этом возрасте с большим энтузиазмом относятся к своим домашним обязанностям. В этом возрасте дети стараются практически во всем копировать своих родителей и не только поведение, но и мимику. Дети в два-три года – великолепные помощники по дому, но все всю их помощь и работу необходимо постоянно контролировать.

Что можно поручить ребенку в два-три года.

- застилать свою собственную кровать,

- собирать разбросанные книжки и игрушки,

- сортировать стирку, по цвету или по другим критериям,

- кормить домашних питомцев,

- выбирать одежду, которую он хочет надеть на прогулку.

2. Обязанности детей четырех-пяти лет.

С большим азартом дети до пяти лет воспринимают свои домашние обязанности. В отличие от младших детей они не нуждаются в постоянном контроле, им можно поручать новые обязанности.

Им можно разрешить:

- делать влажную уборку, вытирать пыль.

- убирать со стола после завтрака, обеда или ужина,

- нести не очень тяжелые покупки или покупки, которые вы приобрели для ребенка, например, игрушки, книжки,

- накрыть на стол,

- помогать на кухне, что-нибудь резать, чистить и т.д.

3. Обязанности детей шести-восьми лет.

Дети такого возраста уже не испытывают большой радости после упоминания слов «домашние обязанности». Ведь они в таком прекрасном возрасте больше стремятся к независимости, но все те домашнее обязанности, которые вы им поручите, они будут выполнять с огромным удовольствием. Все что вы им скажете делать, будет подчеркивать независимость и самостоятельность ребенка.

Что можно поручить детям этого возраста:

- вытаскивать одежду после стирки,

- выносить мусор,

- заботиться о домашних животных,

- складывать постиранную одежду после стирки в шкаф,

- вешать одежду на вешалки,

- пылесосить и подметать пол,

- выполнять влажную уборку – мыть пол.

4. Дети девяти-двенадцати лет.

За такими детьми необходимо следить, ведь они могут схитрить и выполнить работу недобросовестно или же вообще ее не выполнить.

Можно поручить:

- мыть посуду,

- помогать на даче или в саду,

- убирать в ванной,

5. Дети от 13 лет.

Подросткам можно поручать более сложные задания, но будьте готовы к тому, что они могут отказываться и сопротивляться. Учитывайте и загруженность ребенка в школе.

Обязанности подростка:

- мытье окон,

- покупки,

- уборка в доме,

- стирка,

- готовка еды.

Что поручать ребенку решать только вам, но не забывайте, что все домашние обязанности ребенка учат его самостоятельности и чувству ответственности.